Datu drošība kā sabiedrības uzticēšanās pārbaudījums

Nesenie kiberincidenti, kas skāruši AS “Latvijas valsts meži” un CSDD un kuru rezultātā ir notikusi iespaidīga datu noplūde, atmiņā atsvaidzināja ne tik sen, 2024. gada oktobrī, notikušo gadījumu ar personas datu noplūdi no gandrīz visām Latvijas pašvaldībām¹. Viens plašs datu drošības pārkāpums vēl varētu tikt uztverts kā ārkārtas gadījums. Tomēr vairāki gadījumi īsā laikā jau liek uzdot daudz nopietnāku jautājumu: vai iedzīvotāji vēl spēj uzticēt valstij savu datu glabāšanu?

Kāpēc uzticēšanās ir digitālas valsts priekšnoteikums

Foto: magnific.com

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) 2023. gada datos Latvijai ir salīdzinoši spēcīgs digitālās pārvaldes profils:

• tā ir virs OECD vidējā rādītāja digitālās pieejas iestrādes pārvaldībā, politikas procesos un pakalpojumu sniegšanā pēc noklusējuma;

• tā ir arī virs OECD vidējā rādītāja atvērtības, caurspīdīguma, piekļuves datiem un valsts datu atkārtotas izmantošanas ziņā;

•  Latvija ir arī to valstu vidū, kur ieviestas visas sešas OECD minētās digitālās publiskās infrastruktūras komponentes: digitālā identitāte, digitālie maksājumi, datu apmaiņas sistēmas, digitālais pasts, digitālie paziņojumi un pamatreģistri.

Tomēr digitālas valsts pozīcija nevar pastāvēt tikai uz ērtām operacionālajām platformām. Tā pastāv uz sabiedrības uzticēšanos tām. Interesanti, ka cilvēkam šajās attiecībās bieži nav reālas izvēles: lai saņemtu medicīnas pakalpojumu, viņam jāuztic valstij veselības dati; lai bērns mācītos skolā, sistēmās nonāk izglītības dati; lietojot valsts vai pašvaldības pakalpojumus, cilvēks nodod informāciju par savu dzīvesvietu, īpašumiem, transportlīdzekļiem, maksājumiem un citus sensitīvus datus.

Valsts pienākums attiecībā uz datu sargāšanu ir daudz svarīgāks, salīdzinot ar  komersantu.

Uzticēšanās šajā gadījumā nozīmē iedzīvotāju paļaušanos uz to, ka valsts rīkosies atbildīgi. Ja šī paļāvība sāk plaisāt, cieš ne tikai konkrētā uzņēmuma vai iestādes reputācija, bet arī  uzticamība valsts sektoram kopumā.

Un jo īpaši tad, kad incidenti atkārtojas un sāk izskatīties pēc nopietnām “plaisām” pārvaldības kultūrā, risku vadībā, piegādātāju uzraudzībā un kopējā vadības līmeņa atbildībā.

OECD atziņa: datu uzticēšanās ir valsts reputācijas jautājums

OECD 2025. gada aptaujas dati rāda, ka Latvijā tikai 27 % iedzīvotāju pauž augstu vai vidēji augstu uzticēšanos nacionālajai valdībai². Rādītājs ir vēl zemāks, nekā 2023. gadā, kad tie bija 29 %. Kritums vērojams arī jautājumā par uzticēšanos parlamentam – no 25 % līdz 23 %, politiskajām partijām – no 13 % līdz 12 %, bet nacionālajam civildienestam – no 39 % līdz 37 %³. Tas nozīmē, ka datu noplūdes notiek nevis augstas uzticēšanās apstākļos, bet uz jau trauslas un arvien vairāk zūdošas uzticēšanās fona valsts pārvaldei un vadībai.

OECD dati vienlaikus parāda, ka uzticēšanās valsts datu pārvaldībai nav otršķirīgs jautājums. 2026. gada dokumentā teikts, ka “52 % cilvēku OECD valstīs un 38 % cilvēku iesaistītajās OECD kandidātvalstīs tic, ka valdības institūcijas viņu datus izmantotu tikai leģitīmiem mērķiem.” Ja pēc datu noplūdes cilvēkam rodas šaubas par šo principu, cieš ne tikai konkrētais e-pakalpojums, bet gan visa valsts un tās kā datu pārvaldītāja reputācija.

OECD pētījums par uzticēšanos valsts pārvaldei rāda, ka sabiedrības uzticēšanos nacionālajai valdībai būtiski ietekmē ne tikai ikdienas pakalpojumu kvalitāte, bet arī priekšstats par valsts spēju pieņemt, skaidrot un īstenot sarežģītus ilgtermiņa lēmumus. Datu drošība ir tieši šāds jautājums: tā nosaka risku kartēšanu, datu minimizāciju, piegādātāju uzraudzību, gatavību incidentiem, neatkarīgus auditus un regulāru publisku atskaitīšanos.⁴ Datu noplūde nav tikai tehniska kļūme, tā pārbauda valsts spēju pārvaldīt sarežģītu, sabiedrībai grūti pārskatāmu risku.

Šī tēma kļūst vēl nozīmīgāka mākslīgā intelekta (MI) laikmetā. OECD 2026. gada ziņojumā norādīts, ka cilvēki biežāk saskata MI potenciālu uzlabot pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti, bet daudz piesardzīgāk vērtē to, vai valsts MI izmantošana būs caurspīdīga, taisnīga un aizsargās personas informāciju. Turklāt Latvija ir starp valstīm, kur vairāk nekā 40 % iedzīvotāju pauž zemu pārliecību par valdības iespējamo MI izmantošanu publiskajā sektorā⁵.

Tas nozīmē, ja valsts šodien nespēj pārliecinoši parādīt, ka prot sargāt datus esošajās sistēmās, tai būs grūti sabiedrībai apliecināt, ka tā droši pārvaldīs arī nākamos digitālās valsts slāņus.

Pētījums: pēc datu noplūdēm cilvēki sāk šaubīties, vai valsts spēj viņus aizsargāt

Foto: magnific.com

Arī akadēmiskie pētījumi par kiberuzbrukumu ietekmi apliecina, ka šādu incidentu kaitējums nebeidzas ar tehnisku problēmu novēršanu. Tie atstāj sekas un grauj uzticēšanos valdībai. Raiens Šandlers un Migels Alberto Gomezs  2022. gada pētījumā secina, ka būtisks kiberuzbrukumu slēptais risks ir daudz klusāks un ilgāks kaitējums: sabiedrības uzticēšanās mazināšanās valdībai. Autori raksta, ka kiberuzbrukumi var “graut sabiedrības saliedētību un uzticēšanos valdības institūcijām”, pat ja tie nerada katastrofālas fiziskas sekas⁶.

Īpaši būtiska ir pētījumā aprakstītā psiholoģiskā reakcija. Kiberuzbrukumi cilvēkos rada ne tikai dusmas, bet arī nedrošības un apdraudējuma sajūtu. Autori norāda, ka tieši šī sajūta – draudi ir nesaprotami, grūti kontrolējami un var atkārtoties – daudz spēcīgāk samazina uzticēšanos valdības spējai aizsargāt sabiedrību. Citiem vārdiem, reputācijas kaitējumu rada ne tikai pati datu noplūde, bet arī cilvēka iekšējā sajūta: “ja tas notika šoreiz, kāpēc lai tas neatkārtotos ar maniem veselības, izglītības, finanšu vai citiem datiem nākamreiz?”.

Tāpēc pēc šādiem incidentiem ar vienkāršu paziņojumu, ka sistēmas atkal darbojas, nepietiek. Šandlers un Gomezs uzsver, ka valdības nevar paļauties uz to, ka kiberuzbrukums automātiski saliedēs sabiedrību ap valsti. Tieši pretēji: sabiedrība var sākt uztvert varas institūcijas kā nespējīgas aizsargāt pret nākotnes draudiem.

Latvijas situācijā tas nozīmē, ka caurspīdīga komunikācija, iedzīvotāju izglītošana, detalizēta risku pārvaldība un pierādāma rīcība nav tikai krīzes komunikācija. Tā ir pamats uzticības atjaunošanai.

Ko darīt pēc šādas krīzes?

Šādos brīžos ir jāsaprot: šaubu ēna vairs nekrīt tikai pār vienu organizāciju. Tā krīt pār visu valsts sektoru un tā spēju pārvaldīt iedzīvotāju datus. Tāpēc “cauruma salāpīšana” vienā sistēmā vai vienas organizācijas līmenī nepalīdzēs atjaunot uzticēšanos.

Sabiedrībai jāredz, ka risks tiek risināts plašāk – visās sistēmās, kurās tiek glabāti sensitīvi iedzīvotāju dati. Pirmais solis ir neatkarīga audita veikšana ne tikai konkrētajā organizācijā, bet arī līdzīgās sistēmās. Tajā jāvērtē ne tikai tehniskā drošība, bet arī datu glabāšanas loģika, piekļuves tiesības, incidentu gatavība, piegādātāju uzraudzība un vadības līmeņa atbildība.

Jebkurā reputācijas krīzē svarīga ir atklāta, uz rīcību vērsta komunikācija. Nevis tāda, kas tikai nomierina, bet arī pierāda: lietas tiek mainītas, labotas un pārbaudītas. Sabiedrībai vairs nepietiek tikai ar informāciju, ka incidents tiek izmeklēts. Tai jāredz publisks rīcības plāns ar konkrētiem termiņiem, atbildīgajiem un regulārām progresa atskaitēm: kas ir izdarīts nekavējoties, kādi kontroles mehānismi ir ieviesti, cik bieži notiks testi un kā par to rezultātiem tiks ziņots sabiedrībai.

Tieši tāpēc atbildībai jābūt redzamai līdz pat padomes, valdes un akcionāra līmenim. Datu drošība nav tikai IT nodaļas uzdevums. Tā ir labas pārvaldības kvalitātes pazīme. Ja organizācija prasa cilvēkam uzticēt savus datus, tai jāspēj pierādīt, ka kontroles ir uz vietas, riski tiek pārvaldīti un pēc incidenta sistēma patiešām tiek labota.

Uzticēšanos pēc šādas krīzes nevar atjaunot ar solījumiem vien. Ir jābūt reālai rīcībai un konkrētiem darbiem. Digitāla valsts nevar cerēt uz uzticēšanos tikai vārdos, tai jāspēj to pamatot ar kvalitatīvu pārvaldību, caurspīdīgumu, testējamu drošību un regulāru publisku atskaitīšanos. Ja tas izdodas, reputāciju pēc krīzes var atjaunot. Ja neizdodas, tad katrs nākamais incidents nebūs tikai kiberdrošības gadījums, bet vēl viens pierādījums tam, ka sabiedrības uzticēšanās valstij tiek zaudēta ātrāk, nekā valsts spēj to atgūt.

Atsauces

1. Datu valsts inspekcija, Inspekcija noslēgusi pārbaudi par personas datu aizsardzības pārkākumiem: https://www.dvi.gov.lv/lv/jaunums/inspekcija-noslegusi-parbaudi-par-personas-datu-aizsardzibas-parkapumu.
2. OECD (2026), OECD Survey on Drivers of Trust in Public Institutions 2026 Results: Navigating Rising Expectations and New Horizons, OECD Publishing.
3. OECD (2026), Governmental at a Glance 2025,OECD Publishing.
4. OECD (2026), OECD Survey on Drivers of Trust in Public Institutions 2026 Results: Navigating Rising Expectations and New Horizons, OECD Publishing, Paris, Chapter 1, sections 1.4 and 1.6.
5. OECD (2026), OECD Survey on Drivers of Trust in Public Institutions 2026 Results: Navigating Rising Expectations and New Horizons, OECD Publishing, Paris, Chapter 5, especially Figures 5.1, 5.2 and section 5.4.3.
6. Ryan Shandler, Miguel Alberto Gomez, The hidden threat of cyber-attacks – undermining public confidence in government, 2022, DOI: https://doi.org/10.1080/19331681.2022.2112796.